Tas Nav Tavs

[bīta autors: 181h ] (Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet, kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks) [1. pants: Edavārdi] Tu piedzimi kliedzot, kā, kad nogalina, liekas Šīs pasaules bērns, kas nāk no pavisam citas vietas Dzīvības dzirksts, kas lec pāri likumam Tava mīkla, kura jārisina visumam Kur Tu biji, bērns, cik atlicis vēl laiks? Ko teici pasaulei, vai apnicis ir kaifs? Kā Tevi pieņēma, bija papildus kas skaists? Jautājumi, uz kuriem atbildes ir naids? Ko Tu man parādīsi, maz vai daudz? Tu sauc man savu vārdu, bet tas nav Tavs Tu rādi dzimteni, par kuru upurēsies kā likts To sauc par mājām, bet to uzbūvēja kāds cits Labi pavadīts laiks, ņem no tā piemiņu Bet tas nav Tavs, Tev to kāds iedeva Rādi savu māju, kājas velkot pa parketu Bet tā nav Tava, Tev to kāds pārdeva Lamuvārdus pievienot jau replikai gribēji Bet tie nepieder Tev, bet tavai videi Tu rādi savus draugus, jūs piektdienu gribiet Viņi nepieder Tev, Tu piederi viņiem Tu rādi dusmas aktīvi, braši Tās nav tavas, tu tikai atbildi ar to pašu Apgalvojot, ka par Tevi citi nepavēl Bet Tu tikai dod pretī to, ko citi deva Tev Tu redzēji zeltu, tāpēc štuko, perini Tu tam visam tici, bet Tu to nezini Demonstrē man stilu, citiem līdz tam tālu vēl Bet Tas nav tavs, ja tas sākumā ir jāuzvelk Kas Tu esi, mans bērns, Tu nestaro bet karo Tevi zvaigznes sauc, bet Tu nesaproti viņu valodu Kas Tu būsi, ja visi ceļi, kas vijas, tiks aprauti Ja Tu beigās esi tikai reakcija uz pasauli [2x Piedz.] Kas Tev iedeva šīs bailes un atklāsmes Neko nevar paņemt līdz, ko Tu aiz sevis atstāsi Ja Tu esi dzīvs, aizej un pastāsti Ko Tu, ko Tu, ko Tu aiz sevis atstāsi [2. pants: Arčijs] Ieklausies! Esmu piederība tava, jūti savādu stresu Šķiet, jo ātrāks nets, jo Tu tālāk esi Esmu ego Tavs, ausī dziedu balādi vecu Nopērc garāku mersi un dod man karātus vēl Esmu sirds Tava, par to reizēm lamāju Tevi Neaizber ar naudu, un es kā banka parādu ceļu Esmu talants, veci, tici man, Tu labāks esi Tu mani manāmi slēp, es parādos, kad hlamā esi Esmu ķermenis Tavs – elpu ārā dvešu Visu, kas Tu esi, ārpasaulei parādu es Tās ir lamatas, veci, Tu liec man samazgas ēst Es varu važas plēst kā smagatlēts Esmu brīvība Tava, izmet ārā darba drēbes Parādi man Marakešu vai no parapeta kā Lamanšs plešas .. tā nav Tava dzīve, ko Tu dzīvo Tās nav Tavas acis, tajās sen jau pagaisa degsme Cik vēl apļus ap Sauli Tu domā sēdēt pasīvi Pleķītī uz akmens kosmosā, ko dēvē Latvija Pildīt svešus ideālus, ar saviebtu ģīmi izdabāt Mērīt, vai Tev izdevās, pēc nelaimīgas sabiedrības lineāla Tu vaino visus citus un jau banālo recesiju Bet visi ceļi, ko Tu gāji, bij’ ar mazāko pretestību Vecāku cerības caur depresiju līdz kapsētai vedīs Tu bēdz no atbildēm, kas ir paslēptas tevī Dzīvo vienreiz? Dari to, kas vērts ir un Tavs Vai, būdams bērns, uz sevi nokatītos lepni Tu pats? Ja Tu tikai labo redzi tā, kā lēcas uz acs Tad Tu vēsi esi kandidāts priekš spēlmaņu nakts Štatu sapnis kredītā – mantas lētas un prastas Tablešu grēdas ar to sader tā, kā zēni un karš Bērni un darbs, bez sapņa kļūst bēdas un nastas? Ko Tu atstāsi – spamu netā vai pēdas uz Marsa? [2x Piedz.]