Pēdējo Reiz

[bīta autors: Sivick Beats] [1. pants: Edavārdi] Man vienmēr liekas, ka man nav viss Ka rīt sākšu dzīvot, šodien varu ļaut krist Savām rokām, domas melnākas kā krauklis Es neiederos, stāvu skaistā telpā tā kā Mauglis Bail piecelties no gultas, it kā mīnas uz grīdas Šodien nesākšu neko, jo īstā dzīve būs rīt Neko nemēģinot, nebūšu es idiots kā mīlnieki Sākšu kaut ko darīt, kad būs miljons vai brīvdienas Gaidīt starta zīmi – tā ir ideja skaista Bet saule izskatās kā luksofora vidējā gaisma Nekad nav naudas, bet nav tā, ka nepietiktu cīgām Es noteikti būtu kaut kas, ja nepiedzimtu Rīgā Tāpēc sķiet, ka viss, ko gribu, stāv tālāk kā Persija Kamēr uz to visu skatās manis labākā versija Pasaku, kā ir, un esmu kāda skalā kā mesija Bet jēga tam visam netiek atrasta galu galā kā Nesija Sapņoju par labu dzīvi tieši man un biedriem Varu to iedomāties, un bieži ar to pietiek Gribam mazāk just un, plus, tad blatot Kamēr mūsu stiprās puses DUS kā statoil Šodien es nepateicu, cik ļoti māti mīlu Bet es esmu cilvēks labs, jo laikā samaksāju īri Es varēju pazvanīt, tagad saskatīt, ka to varu Bet, uz kaut ko gaidot, atkal sarakstīju šo pantu [Piedz.] Un es ceru, ka šī ir pēdējā reize Kad uz mūsu iegribām mēs tērējam veiksmi Un es ceru, ka dos spēku reiz Dievs mans Jo, ja viss ir viens, tad es esmu šeit viens pats [2. pats: Edavārdi] Lai cik cerētu, tomēr es esmu šaubu pilns Ja dzīve iet uz apli, tad beigās redzēšu šausmu filmu Pilsētas gaismas uz manis līst kā lietus Es ļaujos gravitācijai, mans ķermenis uz centru slīd kā ziepes Mēs dzeram alu mēs paprasām, vai kādam ir cīga Un paģirās bez naudas sakām: „Tāda ir dzīve.” Es rakstu gadiem, tā vietā, lai ārā brauktu ar riteni Kāpēc to, ka Tavās ausīs esmu, sauktu par likteni Dziesmu sacerēšanai aug apetīte nemanāmi Civilizācijas nomalē kā Asteriks vai ģermāņi Pie miķa bīstamāks kā dakteris ar peregaru Jūs sajaucāt – Eminems ir Amerikas Edavārdi Viss ir neitrāls, to daudzi nesaprot, kāpēc Visiem sava taisnība jo visu varam par jebko pārvērst Ja nav sirdī, ticību tad jāpako zālēs Te to pieprasījums nosaka, man jāpārdod sāpes Zinu, ka nevajag meklēt nirvanu mantā Es pats sev pateicu, kur kļūdos, pirmajā pantā Tas nav noslēpums vairs, kā skaista var palikt dzīve Bet to turpinu malt uz apli, jo man patīk mīkla Uz citu pusi iešu, lai uz kurieni mūs pasauks Kaut tik stipri līst, ka par dubļiem kļūst asfalts Man ir viss, izbēgu no cietumiem, maldiem Izvīlējot atslēgu pats no saviem kauliem [Piedz.]