Lūk

[bīta autors: Oriole] [1. pants: Edavārdi] Es gribu bēgt, pirms kas noticis, jau kustēties sākt Neizaugu, esmu tikai bērns, kas uzvesties māk Viltvārdis, kuram dēļ repa te seko tauta Ļoti pārliecināts, jo nedaru neko jaunu Lai neko nepiesien, skan tas it kā jauki Bet „tas nebiju es” kļūst par „manis vispār nav” Pas’ties uz mani lepns, jo nepieņemts pūlī Bet man ir ikdienas aplis, lai neiedzen stūrī Sakot, ka domās lidoju brīvi kā NLO Mani var nospiest tikai ar īkšķi kā telefonu Bet par drosmi sniedzat rokas Jūs Un man pasmaidīt kauns, it kā viena zoba trūkst Panākt, lai kādam ko vairāk nozīmētu es Tas ir kā mēģināt ienirt ar drošības vesti Tas ir kā, meklējot īstu mīlu, rādīt pupus Tas ir kā par savu dzīvi citiem stāstīt čukstus Skriet beigšu, pat ja tas ir manās interesēs vēl Ļaušu tam, kas vajā, manī triekties inerces dēļ Lai bailes mielojas, gaidu smaidot jūs Lai par pusdienu šķīvi mans vairogs kļūst Būšu ļaunuma launags, un šaubu nav man Stāvu ar smaidu platāku kā galvas kausam Lai mani notver viņi, rau’, pat priekšā stādījos Un lai sākas cīņa, kaut es kauties neiemācījos Ar manu ķermeni dzīvelai satiekas un nones Jo mani pēdējie vārdi būs patiesākais, ko dvesu Slēpos no dēmoniem, sava ķermeņa nodots Tagad vienīgā brīvība man ir cerbera zobos Viņa rīklē lecu, lai tad sauc nelabie: „Stulbenis!” Lai viņi redz kājas tikai, kā vecākiem multenēs Lai rāda manas kļūdas, lai karma rada brūces Tu mani nogalināji, vai tagad varu būt es [Piedz.] Lūk, manas rokas, lūk, manas kājas Lūk, manas domas, lūk, manas mājas Lūk, manas dienas, lūk, mana dzīve Lūk, manas dziesmas, lūk, mani bīti Lūk, manas rokas, lūk, manas kājas Lūk, manas domas, lūk, manas mājas Lūk, manas dienas, lūk, mani gadi Lūk, manas cerības, lūk, mani sapņi Lūk, manas rokas, lūk manas kājas Lūk, manas domas, lūk, manas mājas Lūk, mana dzīve [2. pants: Abra] Jau bērnībā, kad veidojās ego un superego Es baidījos no lietām, kuras nezinu un neprotu Ar gadiem caurumus iemanījos aizstāt ar dekoru Tādēļ cietokšņa vietā pusbrucis saprāta lego Kur Raizes slēptas maisiem Pēdas aiziet uz foto lēcu smaidiem Jokiem, tekstiem, tvītiem, laikiem Jo es bez šiem un citiem rīkiem baidos Rīkoties Dzīlēs mīt droši vien Līkločiem mests zīmogs Kur dzīvotprieks mīt Un akli sekot zīmolam Ir dzīvot briesmīgi Tas šķiet mākslīgi Pārspīlēti kā smaidoši viesmīļi Gaidot viesības Apraksti nomāc Bet kā būtu, ja mēģinātu abstrakti domāt Visas šīs izjūtas irmanifests baiļu lomām Un no nezināšanas bailes rodas spaida posmā Vainagotā panākumā kāpt pāri tām Spēšu, ja būs drosmelūkot aci Sātana Lai dur uz pīķa un sit ar pātagu Līdz kļūšu pusdzīvs, to saņemšu kāfuckin’ dāvanu Lai plīst vaļā saite,krīt Damokla zobens Aizdarīs spraugas Kas auga man līdz Aplaupīs bandīts Noraus galvu gandrīz Bet būšu nesatricināmāks (es) par staltu Gandi Smalkumam bij’ vieta savulaik, bet vairs ne tagad Dēmoni lai graiza gabalos, un katra doma smaga Kas krīt, trāpa precīzi, ne garām paslīd Šķiet pārāk pasīvi Bet, lai sevi atrastu, nav nemaz jābūt Varanasi Cenšos lasīt sevi kā manuskriptu, un pēc tam to no jauna rakstīt Lai sevi atrastu, nav nemaz jābūt Varanasi Cenšos lasīt sevi kā manuskriptu, un pēc tam rakstīt [Piedz.]